Plašā nozīmē "amfoteriskā virsmaktīvā viela" ir kolektīvs termins, kas ietver gan šaurākās "amfoteriskās virsmaktīvās vielas" un "amfoteriskās jonu virsmaktīvās vielas" definīcijas, kas attiecas uz virsmaktīvām vielām, kuru molekulārajā struktūrā vienlaikus ir divas vai vairākas hidrofilas grupas: anjonu, katjonu un nonionu. Amfoteriskās virsmaktīvās vielas īpaši attiecas uz virsmaktīvām vielām, kuru molekulārajā struktūrā ir viens vai vairāki pozitīvā un negatīvā lādiņa centri (vai dipola centri), kas savienoti ar savienojošām ķēdēm (ogļūdeņražu ķēdēm, fluorogļūdeņražu ķēdēm utt.).
Tā ir viegla virsmaktīvā viela. Atšķirībā no atsevišķām anjonu vai katjonu virsmaktīvām vielām, amfoteru virsmaktīvās vielas molekulām vienā molekulas galā ir gan skābes, gan bāzes grupas. Skābā grupa pārsvarā ir karboksilgrupa, sulfonskābe vai fosfāta grupa, savukārt bāziskā grupa ir aminogrupa vai ceturtā amonija grupa. Tās var sajaukties ar anjonu un nejonu virsmaktīvām vielām un ir izturīgas pret skābēm, sārmiem, sāļiem un sārmzemju metālu sāļiem.
Lecitīns olu dzeltenumos ir dabiska amfotēriska virsmaktīvā viela. Pašlaik plaši izmantotajām sintētiskajām amfoteriskajām virsmaktīvām vielām kā anjonu daļa lielākoties ir karbonskābes grupa, bet dažām ir arī sulfonskābes grupa. Lielākajai daļai šo virsmaktīvo vielu ir katjonu daļas, kas ir amīna vai kvaternārie amonija sāļi. Tos, kuros amīnu sāļi veido katjonu daļas, sauc par aminoskābju tipu; tos, kuros katjonu daļas veido kvaternārie amonija sāļi, sauc par betaīna tipu.
Visi trīs virsmaktīvās vielas viegli sadalās aerobos apstākļos, savukārt amīda betaīns un amfoteriskie imidazolīni joprojām viegli sadalās anaerobos apstākļos. Toksicitātes pētījumi ar Cyclocarya paliurus un Daphnia magna parādīja, ka visu trīs veidu virsmaktīvo vielu puse no maksimālās inhibējošās koncentrācijas (EC50) bija lielākas par 5 mg/l. Amfoterisko imidazolīna virsmaktīvo vielu EC50 bija robežās no 20 mg/l līdz 200 mg/l, kas liecina par zemāku toksicitāti ūdens organismiem.
